Kas ir salīdzināmu nesaistītu komersantu finanšu rādītāju analīze?

Grozījumi likuma „Par nodokļiem un nodevām” 15.² panta 2. daļas 9. punktā nosaka, ka nodokļu maksātājam atkarībā no izvēlētās metodes ir jāveic salīdzināmu nesaistītu komersantu finanšu rādītāju analīzi vai nesaistītu komersantu salīdzināma darījuma cenas (vērtības) un piemērota atbilstoša darījuma cenas (vērtības) analīzi.

Šī norma izraisa jautājumu – kas ir salīdzināmo datu analīze un kā to veikt. Par to sīkāk šajā rakstā.

Kas ir salīdzināmo datu izpēte?

Salīdzināmo datu pētījums ir svarīga transfertcenu politikas sastāvdaļa, un tā tiek veikta, lai noteiktu cenas vai uzcenojumu, kurus piemēro nesaistītas puses, darījumos, kuri ir salīdzināmi ar saistīto uzņēmumu veikto darījumu.

Pētījuma mērķis parasti ir konstatēt vispārīgus nosacījumus, kas skar darījumus, ko veic trešās puses attiecīgajā tirgū. Šāds pētījums palīdz noskaidrot cenu/uzcenojumu vērtību diapazonu, kādu piemērotu nesaistīti uzņēmumi analoģiskos apstākļos.

Bieži izskan iebildumi, ka nav iespējams atrast pilnīgi identiskus neatkarīgus uzņēmumus vai gada pārskatus, tādā veidā argumentējot, ka nav iespējams noteikt precīzu tirgus cenu (uzcenojumu). Lai risinātu šo problēmu, transfertcenu praksē ir pieņemts, analizējot salīdzināmos datus, izmantot statistiskās analīzes pieeju.

Par analīzes instrumentu nesaistītu uzņēmumu piemērotajām cenām (uzcenojumiem, peļņas normām)  tiek noteiktas statistiskās kvartiles. Skaitļu rindas vērtības zem 1. kvartiles raksturo 25% no skaitļu rindas zemākajiem rādītājiem, savukārt virs 3. kvartiles – 25% no augstākajiem rādītājiem. Transfertcenu vajadzībām  tiek pieņemts, ka tirgus vērtības diapazons atrodas starp rādītāju 1. un 3. kvartili, tādā veidā atsijājot 25% no augstākajām un zemākajām vērtībām.

Piemērs: Pieņemsim, ka uzņēmums nodrošina programmatūras izstrādes pakalpojumus saistītajai pusei un gūst 3% uzcenojumu uz kopējām izmaksām, kas radušās saistībā ar šādu pakalpojumu sniegšanu. Lai pārbaudītu nesaistītu pušu darījuma raksturu, pētījumā tiek konstatēts, ka nesaistīti uzņēmumi piemēro uzcenojumus robežās no 1% līdz 10%. Analizējot šīs skaitļu rindas kvartiles tiek noteikts, ka 1. kvartile ir 4%, 3. kvartile – 8%, bet mediāna – 6%, tātad uzcenojuma tirgus vērtība ir no 4-8%. Tas nozīmē, ka darījumā piemērotais uzcenojums ir jāpalielina no 3% vismaz līdz 4%. Protams, ieteicamākais rādītājs ir mediāna (6%), kas ir skaitlis, no kura 50% novērojumu vērtības atrodas virs un 50% zem tā.

Kādi datu avoti visbiežāk tiek izmantoti?

Atkarībā no darījuma veida parasti tiek izmantotas šādas datubāzes:

1. AMADEUS- satur informāciju par vairāk nekā 3 miljoniem uzņēmumu (izņemot finanšu uzņēmumus un bankas) no 41 Eiropas   valstīm, tostarp visās ES dalībvalstīs. AMADEUS datubāze tiek izmantota, lai noteiktu salīdzināmo uzņēmumu peļņas uzcenojumus vai peļņas maržas.
2. ORBIS (kas iekļauj arī datus no AMADEUS datubāzes) – satur gan informāciju par finanšu uzņēmumiem un par uzņēmumiem visās nozarēs darbojas globāli, tādējādi netiek ierobežota ar Eiropas valstu informāciju.
3. Royaltystat – ir tiešsaistē pieejama datubāze, kurā ir informācija par vairāk nekā 12 000 licences līgumu par intelektuālā īpašuma   tiesībām. Royaltystat datubāze tiek izmantota, lai noteiktu autoratlīdzību (par preču zīmēm, licencēm utt.) tirgus vērtību.
4. LoanConnector – apkopo Thomson Reuters informāciju par vairāk 220 000 finanšu darījumiem. Šī datubāze tiek noteikta, lai noteiktu aizdevumu procentu likmju tirgus vērtību.

Cik ir novērots praksē, Valsts ieņēmumu dienests transfertcenu auditiem izmanto AMADEUS datubāzi.

Cik bieži ir salīdzināmo datu pētījumi jāatjaunina?

Transfertcenu avotos nav atrodamas precīzas norādes par to, cik bieži ir jāatjaunina salīdzināmo datu pētījumi. Praksē, ja uzņēmums darbojas stabilos tirgus apstākļos un nemaina komercdarbības modeli, salīdzināmo datu pētījumi būtu jāatjaunina reizi 2-3 gados.

Kādi ir salīdzināmo datu pētījuma soļi?

Galvenie soļi salīdzināmo datu pētījumiem ir šādi:

1. Automātiskā atlase: Pirmais solis ir atlases stratēģijas attiecībā uz konkrēto darījumu izstrāde, lai noteiktu sākotnējo atlases salīdzināmo datu kopumu datubāzē. Atlases stratēģija parasti iekļauj tādus kritērijus, kā ģeogrāfija, nozare, neatkarība, datu pieejamība utt.
2. Kvantitatīvā pārbaude: Šis solis ietver sākotnējās atlases pārbaudi, izmantojot īpašus kvantitatīvus kritērijus. Tā, piemēram, ja saistītais uzņēmums ir aģents, tad visticamāk, ka jāatlasa salīdzināmi uzņēmumi, kuriem bilancē nav krājumu, ir neliels pamatlīdzekļu īpatsvars utt. Kvantitatīvā pārbaude nodrošina, no vienas puses, ka salīdzināmības pakāpes atlasītajiem salīdzināmiem uzņēmumiem ir palielinājusies un, no otras puses, ka rezultātā atlases kopums ir samazināts un attiecīgi vieglāk pārvaldāms.
3. Kvalitatīvā pārbaude: Šis solis ietver novērtējumu par atlasītajiem salīdzināmiem uzņēmumiem/datiem. Parasti kvalitatīvā pārbaude tiek veikta, izvērtējot katru salīdzināmo rādītāju atsevišķi, lai nodrošinātu, ka gala atlase satur tikai tādus rādītājus, kuri ir salīdzināmi ar analizējamo darījumu.
4. Rezultātu noteikšana: Kad gala atlase ar salīdzināmiem datiem ir veikta, izmantojot šos rādītājus tiek analizēts rādītājs, kurš pamatojas uz izvēlēto metodi. Šāds rādītājs var būt cena, izmaksu bruto uzcenojums vai pilno izmaksu uzcenojums, peļņas marža vai kāds cits pamatots rādītājs.

Vai veicot pētījumu, ir izmantojami Eiropas līmeņa dati?

Normatīvie akti to neregulē. Tomēr, analizējot Eiropas valstu praksi, var konstatēt, ka parasti nodokļu administrācijas dod priekšroku vietējiem salīdzināmiem datiem. Praktisks ieteikums būtu vispirms meklēt datus Latvijas līmenī, ja tie nav pietiekami – Baltijas līmenī, tad paplašināt līdz Centrāleiropas un Austrumeiropas līmeni un tikai tad, ja tas nav pietiekami, izmantot Eiropas līmeņa datus.

Vai salīdzināmo datu pētījumi, kas sagatavoti grupas līmenī var tikt izmantoti arī vietējie mērķiem?

Starptautisku uzņēmumu grupu meitassabiedrībām Latvijā dažkārt ir pieejamas salīdzināmo uzņēmumu atlases, kuras ir izveidotas grupas līmenī. Tad rodas jautājums – vai šīs atlases ir izmantojamas Latvijas vajadzībām? Šeit nav viennozīmīgas atbildes, parasti, jāskatās vai pētījums ir veikts atbilstoši Latvijas transfertcenu praksei, piemēram, vai tajā ir iekļauti pietiekami daudz Baltijas salīdzināmu datu, vai tas atbilst Latvijas uzņēmuma funkcijām.

Praksē gadās, ka Valsts ieņēmumu dienests metodoloģisku atšķirību dēļ neakceptē ārvalstīs sagatavotos pētījumus.

Kādas ir visbiežāk pieļautās kļūdas salīdzināmo datu pētījumu sagatavošanā?

Salīdzināmo datu atlase izriet no secinājumiem, kuri tiek izdarīti dokumentējot saistīto pušu darījumus. Bieži vien uzņēmumi uztver transfertcenu dokumentācijas saturu, piemēram, funkcionālo analīzi, kā nevajadzīgu atrakstīšanos. Tāpēc nereti ir sastopamas transfertcenu dokumentācijas, kurās nav veikta detalizēta analīze vai salīdzināmo datu analīzes kritēriji nav pamatoti. Tomēr tieši balstoties uz funkcionālo analīzi ir jāveido stratēģija – automātiskie un kvantitatīvie atlases kritēriji, kā arī jāveic rūpīga datu kvalitātes pārbaude.

Svarīgs aspekts ir tas, ka salīdzināmo datu izpētei ir jābūt pārbaudāmai un atkārtojamai, respektīvi, Valsts ieņēmumu dienests varēs pārbaudīt šos datus 5 gadu laikā. Datubāzes nepārtraukti mainās un tiek papildinātas, tāpēc pastāv risks, ka VID, izmantojot jaunākas datubāzes versijas var nonākt pie citiem secinājumiem. Ja tiek veikts transfertcenu audits, uzņēmumam ir jābūt spējīgam pamatot, ka attiecībā uz piemēroto meklēšanas stratēģiju, tiek iegūts tas pats rezultāts, kas sagatavojot dokumentāciju.

Tas nozīmē, ka uzņēmumam ir jābūt pieejamiem datiem, uz kuru pamata ir veikts salīdzināmo datu pētījums. Tātad uzņēmumam ir vai nu pašam jābūt tiesīgam datubāžu lietotājam vai arī jādarbojas ar pakalpojumu sniedzēju, kuram šāda licence ir. Ja uzņēmums izvēlas izmantot nelicencētus datu avotus vai datus, kuri ir paredzēti citiem mērķiem, uzņēmums riskē ar to, ka pēc 3-4 gadiem tas nevarēs pierādīt, ka salīdzināmo datu atlase ir pamatota.